Megaesofagus suņiem un tā kontrole

Autors: Dr. Kathy Morris-Stillwell

• Megaesophagus apraksts
• Ezofagīts
• Citi iespējami noderīgi medikamenti
• Regurgitācija
• Ūdens
• Slodze
• Barošana
• Uzturs
• Barības zondes
• Aspirācijas pneimonija
• Gulēšana
• Ķirurģisko un stomatoloģisko procedūru veikšana
• Apmācība un atalgojumi
• Megaesophagus izārstēšana

Iemācīšanās kontrolēt suņa megaesofagusu prasa piepūli un var šķist biedējoša.

Iepazīšanās ar dažādām metodēm, kas palīdz kontrolēt šo stāvokli, palīdzēs izstrādāt ārstēšanas plānu tieši Jūsu sunim. Šis materiāls ir paredzēts, lai piedāvātu dažādas metodes un tehnikas, kā arī lai veicinātu diskusiju starp veterinārārstu un dzīvnieka īpašnieku par to, kāda rīcība būtu piemērotākā katrā individuālā gadījumā, sastopoties ar suni, kam uzstādīta diagnoze megaesophagus - barības vada dilatācija.

Ja suņa barības vads ir vesels, iekļūstot barībai, tas veic viļņveida kontrakcijas, virzot barību kuņģa virzienā. Megaesofagus gadījumā cauruļveidīgajam barības vadam zūd spēja veidot kontrakcijas – tas kļūst paralizēts un atslābis, un nespēj veikt ēdiena virzību.

Slimais barības vads pārtrauc refleksa izpildi, kas nodrošina rīšanas kustību atdalīšanu no elpošanas. Barības vads var piepildīties ar šķidrumu un barību, kas veicina šo masu ieelpošanu plaušās. Barības vada satura nokļūšana kuņģī notiek lēni, ēdiens var tikt regurgitēts un izvadīts no mutes vai nonākt plaušās, izraisot pneimoniju.

Dzīvnieku īpašnieki var pievienoties Yahoo Megaesophagus atbasta grupai, kas dod iespēju sazināties ar cilvēkiem, kuru dzīvnieki cieš no šīs problēmas un kas atraduši metodes, kā sadzīvot ar šo slimību. Jāatzīmē šo suņu īpašnieku lielais ieguldījums, meklējot metodes, kas palīdz slimajiem dzīvniekiem nodrošināt optimālas labas veselības uzturēšanas

Megaesophagus biežāk sastopams suņiem, nevis kaķiem, bet tālāk aprakstītās metodes iespējams lietot arī kaķiem un seskiem. Pierakstu veikšana par to, kuras metodes ir noderīgas un kuras – nē, ir lietderīgi kā īpašniekam, tā veterinārārstam.

Ikviens suns ar megaesofagusu (izņemot iedzimtos  gadījumus) būtu jāpārbauda uz myasthenia gravis un Adisona slimību – hipoadrenokorticismu. Retāk sastopams cēlonis ir saindēšanās ar svinu (piemēram, ja mājas apdarē lietota svinu saturoša krāsa vai tiek lietoti keramiskie trauki, kuru krāsas sastāvā ir svins), polineiropātija, polimiopātija, daži parazīti un smags barības vada iekaisums – esofagīts. Ja netiek sagaidīti cerētie uzlabojumi, apspriežaties ar veterinārārstu par iepējamu neirologa vai cita speciālista apmeklējumu, kas varētu palīdzēt Jūsu dzīvniekam.

Visas zemāk aprakstītās ārstēšanas metodes vispirms jāapspriež ar savu veterinārārstu.

Vislabākais variants ir vienlaikus lietot tikai vienu metodi vai medikamentu, tādējādi izvairoties no situācijām, kad grūti saprast, kas palīdz un kas - nē.

Ezofagīts

Kuņģa satura (skābes) iekļūšana barības vadā, it sevišķi, ja tas notiek ilgstoši, rada stipru barības vada gļotādas kairinājumu un barības vada iekaisumu – ezofagītu. Iespējams lietot sukralfātu kā barības vada „pārklājēju”. To vajadzētu lietot stundu pirms vai divas stundas pēc ēdienreizes vai citu medikamentu lietošanas. Pēc  lietošanas dzīvnieks būtu jānotur vertikālā stāvoklī vismaz piecas līdz desmit minūtes. Kaut arī tabletes ir lētākas, tās uzrāda sliktākus rezultātus, pat tad, ja tiek saberztas un sajauktas ar ūdeni.

Barības vada iekaisumu iespējams diagnosticēt tikai ar endoskopiju- izmeklējot barības vadu narkozē esošam dzīvniekam. Tomēr lielākoties ezofagīta aizdomu gadījumā ārstēšana tiek veikta bez šādas diagnozes apstiprināšanas, jo tas ir ļoti plaši sastopams biežas regurgitācijas gadījumos.

Ezofagīta laikā ir lietderīgi orālās zāļu formas (caur muti lietojamās) aizvietot ar injicējamām. Apgūt injekciju tehniku Jums var palīdzēt veterinārajā klīnikā, arī Youtube.com  ir pieejami video, kas demonstrē injekciju veikšanas tehniku.

Lietojot skābes izdalīšanos mazinošus līdzekļus (piemēram, famotidīnu, ranitidīnu, omeprazolu), samazinās kuņģa skābums. Cimetidīns neuzrāda gandrīz nekādus rezultātus skābuma samazināšanā. Ranitidīnu saturošiem līdzekļiem piemīt arī peristaltiku veicinošas ietekmes, kas arī ir noderīgas. Dažiem dzīvniekiem vislabāk strādā vairāku skābes neitralizējošo medikamentu kombinācijas, lietotas 2 līdz 3 reizes dienā. Ezofagīts ir ļoti sāpīgs, tādēļ var būt nepieciešamība lietot arī pretsāpju līdzekļus, piemēram, gabapentīnu vai tramadolu, īpašī ārstēšanas sākuma periodā.

Smags barības vada iekaisums var izraisīt nelabumu, pret ko var palīdzēt pretvemšanas līdzekļi – piemēram, maropitants, ondansetrons. Maropitantu iespējams lietot gan tablešu, gan injekciju veidā.

Citi iespējami noderīgi medikamenti

Gremošanas trakta kustības veicinoši medikamenti, piemēram, metaklopramīds, cisaprīds vai eritromicīns mazās devās var palīdzēt uzturēt kuņģi tukšu, kas savukārt samazina barības daudzumu, kas refluksa ceļā var iekļūt barības vadā. Cisaprīda izvēles gadījumā retos gadījumos sunim var sākties sirdsdarbības traucējumi, šādos gadījumos jāsamazina deva.

Dažiem suņiem no Megaesofagus atbalsta grupas novērotas blakusparādības, lietojot metaklopramīdu – tie uzvedās nemierīgi, nervozi, un, kā izteicās saimnieki – šķitis, ka dzīvnieki redz spokus. Simptomi izzūd dažu stundu laikā. Šādos gadījumos var mēģināt samazinātu devu vai kādu citu gremošanas trakta motilitāti veicnošu medikamentu.

Betanehols spēj uzlabot barības vada peristaltiku ļoti mazā megaesofagusa gadījumu skaitā – gadījumos, kuros vēl daļēji saglabājusies barības vada inervācija.

Ja dzīvniekam ir aspirācijas pneimonija, var būt nepieciešamas antibiotikas, kursa garums šādā gadījumā var sasniegt 4 līdz 6 nedēļas.

Aspirācijas pneimonijas gadījumos var tikt lietoti arī mukolītiskie līdzekļi (palīdz šķīdināt gļotas) un atkrēpošanu veicinoši medikamenti, tomēr lielu efektu tie nedod. Acetilcisteīnu labāk lietot tablešu veidā, jo aerosola formā tas ir kairinošs.

Dažiem suņiem ar megaesofagusu var būt nepieciešama speciālā barība ar zemu tauku saturu, bet, ja dzīvniekam novēro alerģijas, jālieto hipoalerģiskā diēta. Šīs ārstnieciskās barības pieejamas veterinārajās klīnikās.

Regurgitācija

Regurgitācija no vemšanas atšķiras ar to, ka regurgitācijas gadījumā nav nekādu pazīmju, kas liecinātu par tās tuvošanos, nenovēro iepriekšēju  rīstīšanos un vēdera muskulatūras kontrakcijas. Ēdiens tiek izdalīts pasīvā veidā. Jāatceras, ka regurgitāciju no vemšanas palīdz atšķirt ne tik daudz barības masu saturs vai laiks, kad tas notiek, bet gan VEIDS, KĀ tas notiek. Piemēram – Vai suns pirms tam rīstījās?

Novērst visus regurgitācijas gadījumus nav iespējams. Kā atzīst šādu suņu īpašnieki – „Regurgitācijas gadās”.  Dažiem suņiem ir normāli un pieņemami dažas reizes dienā regurgitēt nelielu barības daudzumu. Tomēr, ja Jūsu dzīvniekam tas iepriekš nav bijis raksturīgi, vai ja regurgitācija kļūst biežāka, tam jāpievērš uzmanība. Biežāka regurgitācija kļūst dzīvniekiem, kam attīstās aspirācijas pnemonija vai gastrointestinālā trakta problēmas, piemēram, antibiotiku izraisītā gastrenteropātija.

Ūdens

Ūdeni piedāvāt dzīvniekam vajadzētu tikai tad, kad iespējams nodrošināt tā atrašanos vertikālā pozīcijā. Ja dzīvniekam ir slodze (piemēram, pastaigas laikā), piedāvājiet viņam ūdeni un noturiet viņu vertikāli vismaz 5 minūtes pēc tam, ja izdzerts lielāks daudzums ūdens, tad vertikālais stāvoklis jāsaglabā ilgāk. Šo procesu var atvieglot,iemācot sunim ar muguru atbalstīties pret Jūsu kājām un turot vertikāli suņa ķermeņa augšdaļu.

Nepieciešamo ūdens daudzumu parasti iespējams nodrošināt ar barību, un tad sunim nav nepieciešamības dzert no bļodas. Nepieļaujiet situāciju, kad sunim ir pieeejamas ūdens bļodas, peļķes, klozetpodi, izlietnes u.c. vietas, kur viņš pats spēj piekļūt ūdenim. Ja Jums ir vairāki dzīvnieki, Jums jāpiedāvā tiem ūdens vairākas reizes dienā, bet tas nedrīkst atrasties vietā, kas pieejama sunim ar dilatēto barības vadu.

Ja Jūsu suns ir atūdeņojies, vai veterinārārsts konstatē, ka sunim nepeiciešams papildu šķidrums, Jūs ar veterinārārsta palīdzību varat iemācīties ievadīt šķidrumu subkutāni („zemādā”).

Daži suņi nav spējīgi normāli dzert ūdeni regurgitācijas dēļ – šādos gadījumos noderīgi ūdeni pievienot barībai. Iespējams ūdeni sagatavot želejveidā, atvieglojot tā uzņemšanu – piemēram, nesālītam cāļa buljonam pievienojot želatīnu, atdzesējot un sagriežot kubiciņos. Jūsu veterinārārsts var izrēķināt Jūsu sunim ik dienas nepieciešamo ūdens un kaloriju daudzumu.

Slodze

Daži suņi uzrāda uzlabojumus, ejot 5 līdz 10 minūtes garās pastaigās pirms un/vai pēc maltītes vai ūdens uzņemšanas. Turklāt, lielākā daļa suņu var pildīt tādus pat uzdevumus un spēlēties tāpat, kā to dara veselie sugas brāļi. Daži atbalsta grupas suņi nodarbijas ar adžiliti sportu, un daži pavada saimniekus medībās.

Barošana

Poza

Viens no svarīgākajiem veidiem, kā palīdzēt šiem pacientiem, ir piedāvāt tiem barību, ūdeni un našķus tikai vertikālā pozīcijā. Tā ir neapstrīdama barības vada dilatācijas kontroles tehnika, kas obligāti nepieciešama tikpat kā visiem megaezofagus slimniekiem. Tā kā barības vads ir paralizēts, ja suns netiek barots vertikāli vai arī ir tikai nedaudz slīpā pozīcijā, mēs nevaram pilnībā izmantot gravitācijas priekšrocības. Gravitācija ļauj ēdienam, dzērienam un medikamentiem IZKRIST cauri barības vadam kuņģī.

Beilija krēsls (Bailey Chair), kas nosaukts tā izgudrotājam piederošā suņa vārdā, palīdz nodrošināt pareizu un veiksmīgu barošanas tehniku. Krēsla būvēšanas instrukcijas un pamācoši video ir plaši pieejami internetā. Pareiza Beilija krēsla uzbūve nodrošinās suņa komfortu un veicinās tā vēlmi krēslu izmantot. Lūdzu, esiet pacietīgi, apmācot jūsu suni krēsla lietošanā, daži suņi to apgūst ļoti ātri, bet daži – lēnāk.

Uzturs

Trekna barība var izsaukt regurgitāciju. Ja esat noraizējies par suņa svara atgūšanu, labāk tomēr vispirms apturēt regurgitāciju. Barību ar zemu tauku saturu suņi ar megaezofagus panes labāk, it īpaši slimības sākuma posmā. Tā kā tauki ilgāk atrodas kuņģī nekā olbaltumvielas vai ogļhidrāti, tie var izprovocēt biežāku barības regurgitāciju no kuņģa barības vadā. Nav vēlama barība ar augstu šķiedrvielu saturu, jo ar tādu barību var būt grūtības uzturēt suņa svaru normas robežās. Vēlama ir kalorijām bagāta barība ar zemu tauku un zemu šķiedrvielu saturu. Vaicājiet savam veterinārārstam padomu ēdināšanas jautājumos.

Neapstrādāta barība šādiem dzīvniekiem nav ieteicama kuņģa satura aspirācijas riska dēļ – neapstrādātā barībā esošās baktērijas šādā gadījumā var radīt draudus veselībai. Turklāt, ir novērots, ka slimie dzīvnieki slikti panes rīsus. Ja vēlaties pats sagatavot savam mājdzīvniekam barību, stingri iesakām sazināties ar dzīvnieku ēdināšanas speciālistu, lai tiktu sastādīta sabalansēta ēdienkarte. Daudzi speciālisti iesaka šiem suņiem nodrošināt barības piedevas, jo saimniekiem ir tikpat kā neiespējami iekļaut barībā visus nepieciešamos mikroelementus. Piemēram, kokosriekstu piena pievienošana barībai var papildināt uzturu ne tikai ar kalorijām, bet arī ar papildus šķidrumu.

Daudziem suņiem un kaķiem var ar laiku sākt dot parasto dzīvnieku barību, kad ir noskaidrota dzīvniekam piemērotākā barības konsistence. Piemērotākās konsistences barība izsauks regurgitāciju vismazāk. Katram dzīvniekam var būt dažāda vajadzība pēc barības konsistences -dažiem suņiem vispiemērotākā ir šķidra putra, citiem barība kotletes formā, un citi var ēst konservēto suņu barību. Reti kurš suns vai kaķis varēs ēst sauso barību. Uzsākot šo dzīvnieku barošanu, vislabāk ir sākt ar šķidru vai pudiņa konsistences barību. 

Lielāko daļu suņu jātur vertikāli 20-30 minūtes, lai ļautu barībai un ūdenim ar gravitācijas palīdzību nonākt kuņģī.

Jāierobežo pieeja lietām, ko dzīvnieks uztver kā „ēdienu”: fekālijas, kauli, āda, kaķu barība utt. Ja nepieciešams, sunim atrodoties ārā var uzlikt restveida uzpurni (pāri uzpurnim var pārvilkt neilona zeķi, kas neļaus sunim neko uzlaizīt cauri uzpurņa restēm). Nelietojies uzpurni, kas kavē sunim atvērt muti.

Barības zondes

Ja dzīvnieks nespēj ēst vai regurgitācija turpinās, var būt nepieciešama barības zondes ievietošana. Šīs perkutānās endoskopiskās gastrotomijas (PEG) zondes jāievieto, dzīvniekam atrodoties vispārējā narkozē, un pieredzējis veterinārārsts to var paveikt ātri. Lielākoties operācija nav nepieciešama, bet, ja barības vads ir pārāk bojāts vai ja tajā ir izveidojušās striktūras, reizēm jāveic zondes ķirurģiska ievietošana. Diemžēl, daudzi saimnieki gaida pārāk ilgi, līdz izlemj ievietot zondi.

Aspirācijas pneimonija

Aspirācijas pneimonija (AP) ir viena no biežākajām barības vada dilatācijas blakus parādībām, un ātri var kļūt bīstama dzīvībai. Infekcija plaušās var attīstīties ātri. AP pazīmes šiem dzīvniekiem var parādīties ļoti strauji, bet dažiem dzīvniekiem tās attīstās vairāku dienu laikā. Klepus ne vienmēr ir novērojams slimības sākumā, tāpēc, ja dzīvniekam pazūd apetīte vai tas kļūst letarģisks, jāpievērš pastiprināta uzmanība AP riskam. AP var smagi saasināties dažu stundu laikā pēc pirmo pazīmju parādīšanās, tāpēc labāk vērsties pie veterinārārsta pēc iespējas ātrāk.

Diemžēl AP radītās izmaiņas ne vienmēr iespējams saklausīt ar stetoskopu, tāpēc obligāti jāveic rentgena uzņemšana. Nepieciešamas trīs rentgena attēla projekcijas, tā kā AP novērtēšana ar tikai vienu vai divām projekcijām var būt apgrūtināta. Situāciju vēl vairāk sarežģī fakts, ka rentgenā redzamas AP izmaiņas var neparādīties 1-2 dienas. Līdz ar to, pie pirmajām aizdomām par AP labāk uzsākt ārstēšanu, nekā nogaidīt, jo inficēto dzīvnieku veselība var pasliktināties ļoti strauji.

Antibiotikas nepieciešams dot 4-6 nedēļas. Pirms pārtraukt antibiotiku lietošanu, jāveic atkārtota rentgenoloģiskā pārbaude. Labākais veids, kā noteikt atbilstošas antibiotikas, ir ievākt paraugu tieši no plaušām vai nu transtraheālas skalošanas ceļā vai ar bronhoalveolārās lavāžas palīdzību. Tā kā šīs procedūras tomēr ir invazīvas, veterinārārsti parasti dod priekšroku empīriskai antibiotiku izvēlei (teorētiski visatbilstošākā medikamenta izvēle). Minētās diagnostiskās procedūras tiek veiktas tikai gadījumā, ja AP nepakļaujas ārstēšanai.

Albuterola inhalācija ir noderīgs palīglīdzeklis AP ārstēšanā. To var kombinēt ar perkusijas terapiju (kupāža), kas palīdz atdalīties krēpām no plaušu audiem. Kompresijas inhalatorus (izsmidzinātājus jeb nebulaizerus) var iegādāties aptiekās, medicīnas preču veikalos vai arī internetā (eBay u.c.). Ērti izmantojami un kvalitatīvi kompresijas inhalatoru zīmoli ir PulmoMate, PulmoNaide un Omron. Daži suņu saimnieki, kuru dzīvniekiem bieži atkārtojas AP, novērojuši, ka inhalāciju regulāra veikšana samazina AP recidīvu iespējamību. Lai veiktu inhalācijas terapiju, nepieciešama arī skābekļa maska. Inhalāciju iespējams veikt arī ar paštaisītu masku, piemēram, pielāgojot plastmasas glāzi šim mērķim.

Kompresijas inhalācija nav nepieciešama visiem suņiem ar barības vada dilatāciju, bet tikai tiem, kam attīstījusies vai bieži atkārtojas AP.

UZMANĪBU: albuterola ieelpošana nav ieteicama cilvēkiem ar plaušu vai sirds problēmām. Jautājiet savam ārstam, vai kontakts ar albuterolu Jums nav bīstams.

Albuterols ir medikaments, kas tiek lietots inhalācijās astmas un citu plaušu slimību ārstēšanai cilvēkiem un arī dzīvniekiem.

Gulēšana

Pievienot attēlu Izveidot grupu Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.   Atcelt do not click here